Sēmoņika pasakas. Lūk, tev – divi!

Un atkal šīs stāsti ir pilni smieklu un mācību. Atkal tie mūs visus aizved pagātnē, kas tikko pagājusi, sildot atmiņu ar atmiņu siltumu un modinot dvēseles ar nostalģiju par pagājušo. Atkal šie stāsti tiecas nevis ar grotesku un satriecošām mērogām... sagraut prātu, bet izraisīt emocijas un līdzjūtību. Visdažādākās emocijas un pārdzīvojumi, kuru mūsdienās dažkārt ļoti trūkst. Šoreiz Sēmoņiks, atceroties pagātni, kas var eksistēt tikai viņa fantāzijā, stāsta ne tikai par brīnumainiem makšķernieku un mednieku piedzīvojumiem, par kuru var rakstīt atsevišķus sējumus, par jau ierastajiem ģenerāļiem un virsniekiem, kuru dzīve ir piepildīta ar notikumiem, kā nekad citur. Šoreiz viņš arī par sevi ar ievērojamu pašironiju vēlas pastāstīt. Vienkārši sakot, daudz. Daudz visa šajā, jau otrajā, pasaku grāmatā. Un lai jautājums „vai tas bija, vai nebija” lasīšanas laikā jums nebūtu svarīgākais. Tas arī nav svarīgi. Svarīgi, lai prieks un prieks no grāmatas uz kādu laiku, lai arī īsu, paliktu sirdī, dvēselē un prātā. Lai tā notiek!