Šakti smaids

Romāns, bet bez kodola, ap kuru tas parasti griežas. Cilvēks, bet ne tas, kuru apdzied mūsu literatūra. Indija, bet ne tā, kādu mēs gaidām. Mīlestība un dedzinoša tuvība, bet caur tiem - tieksme uz citu. Sarežģīta intelektuālā optika pie bezierunu,... kā bērnībā, atklātības. Metaforu paradīze, simfoniska rakstīšana ar neuztveramu reģistru maiņu. Džungļi, tīģeri, ziloņi, ekstrēma pieredze, budistu alu piedzīvojumi, dzīve ar eremītiem, sanskrita dārzs, transu mistērijas, tikšanās ar meža cilšu karali, sufiju runas riņķošana starp Rietumiem un Austrumiem, bet caur šo romantisko eksotiku - ceļš uz izcelsmi, mirgojoša piederība pasaulei. Pasaule, kas sākās un kustējās no Šakti smaida. Šis ceļš ir dramatīgs un brīnumains. Odiseja rakstīšanā, kas peld tur, kur izvairās no vārdiem. Sergejs Soloņevs - dzejnieks, viens no izteiksmīgākajiem metareiālisma pārstāvjiem. Dzimis Kijevā, dzīvo Minhēnē, pēdējos 17 gadus ceļo pa Indiju. Autora prozu klasificē kā tā saukto intensīvo rakstīšanu, kur teksts "ievelk - un tad jēdzieni un asociācijas izplešas, paplašinās - un lasīšana apstājas pati par sevi, turklāt grāmatu gribētos ielikt ne starp lapām, bet starp teikumiem. Vai starp vārdiem" (A. Ulanovs). "Šakti smaids", paliekot atsevišķai grāmatai, veido trilogiju kopā ar stāstu "Amorts" (2005) un romānu "Ādama tilts" (2013).