Nostagijas nākotne

Vai cilvēks var just nostalģiju pēc mājām, kādām viņam nekad nav bijis? Kādēļ globalizācijas laikmetā ir saistīta ne mazāk globāla nostalģijas epidēmija? Kāda ir atmiņu par Veco Pasauli liktenis Jaunā Pasaules kārtībā? Vai mēs apzināmies, pēc kā tieši mēs jūtam... nostalģiju? Pētījuma laikā par "sirds hipohondriju" no dziedināmās slimības līdz neizārstējamajai esamības formai modernisma laikmetā, Svetlanai Boim izdevās atklāt jaunu pielietojamo jomu, jaunu tipoloģiju, jaunas estētikas identifikāciju, proti, nostalģijas pētījumus: no "Jurassic Park" līdz totalitārās skulptūras dārzam Maskavā, no mīlestības vēstulēm Kafkas kapā līdz Hitlera imitatora atklāsmēm, no jaunās sinagoga drupām Berlīnē līdz restaurētajai Siksta kapelai… Boim apgalvo, ka nostalģija ir ne tikai pievilkšanās atstātajām mājām vai pamestajai dzimtenei, bet arī skumjas pēc citiem laikiem - mūsu bērnības perioda vai tālas vēstures laikmeta. Kombinējot filozofiskā esejas, estētiskās analīzes un personīgo atmiņu žanrus, autors pēta kolektīvās nostalģijas telpas, nacionālos mitus un personīgās izsūtīto stāstus. Viņa mūs ved cauri drupām un būvlaukumiem postkomunistiskajās pilsētās - Sanktpēterburgā, Maskavā un Berlīnē, pēta rakstnieku un mākslinieku iedomātās dzimtenes - V. Nabokova, I. Brodska un I. Kabakova, izskata suvenīru kolekcijas vienkāršo imigrantu mājās utt.