Vācu gars izmisumā

1931.–1933. gadā vācu filologs-romānu pētnieks, viduslaiku speciālists un tulkotājs Ernsts Roberts Kurcijs uz laiku atkāpās no tīras zinātnes, meklējot humanistisku filozofisku alternatīvu triumfējošajām totalitārajām idejām. Sociālo un politisko rezultātu apkopošana, sajūtot traģiskos laikus, mudināja Kurciju pārdomāt veselu rindu kultūrvēsturisku parādību,... kuras nemainīgi pavadīja viņa globālās Eiropas projektu. 1932. gadā viņš publicē dīvainu politisku manifestu - grāmatu "Vācu gars izmisumā", kurā pirmo reizi piedāvā "jaunā humānista" koncepciju, kas, pēc tās domām, domāta, lai saglabātu tautas gara vienotību gaidāmās katastrofas apstākļos, balstoties uz izglītotajiem viduslaikiem un vispāreju Eiropas kopienu ideju pretstatā revolūcijas nacionālismam tajā laikā. Kritiski raksturojot sabiedriski politiskās, kultūras un izglītības tendences savā laikmetā Vācijā, Kurcijs kļuva par savai valstij ienaidnieku, kas tajā laikā nodarbojās ar vēstures pārvērtēšanu un kolektīvi piedzīvoto varenības formu izgudrošanu. Izdevumu i ievada detalizēts ievads D. Kolčigina, kurā iekļautas arī vairākas Kurcija un viņa kritiķu rakstu.