Roze

„Dažreiz es jautāju sev, kāpēc manai rakstīšanai nepieciešama ārēja figūra: māte, tēvs, Svetlana. Kāpēc es nevaru rakstīt par sevi? Tāpēc, ka es esmu spoguļa atspoguļošanas virsmas pamats. Metāla pārklājums. Var ilgi skatīties spoguļa iekšējā pusē un neko neredzēt, izņemot smalku... spīdīgu putekļu kārtu. Es atspoguļoju realitāti.” Autofikcijas trilogiju, kuru uzsāka grāmatas „Brūce” un „Steppe”, Oksana Vasiakina noslēdz romānā, kurā cenšas atminēt savas tantes Svetlanas īsās, gandrīz bezsvara dzīves noslēpumu. No nelieliem atmiņu fragmentiem veidojas sarežģīts tēls, kurā smagās attiecības ar māti, ikdienas nesakārtotība un vienaldzība pret savu likteni līdzās pastāv ar gandrīz bērnišķīgu ievainojamību un tīrību. Bet jo tālāk varone iegrimst stāstā par Svetlanu, jo spēcīgāk viņa apzinās nešķiramo saikni ar viņu un jo vairāk uzzina par sevi un sava rakstīšanas dabu.