Krievu Monparnāss. Parīzes proza 1920—1930. gados transnacionālā modernisma kontekstā

Šī grāmata ir par krievu Monparnāsa rakstnieku lomu estētikas, stila un transnacionālā modernisma koda veidošanā 1920—1930. gados. Monparnāss šeit tiek aplūkots ne tikai kā simboliska vieta Francijas galvaspilsētā, bet, pirmkārt, kā metafora "pēcpasaules" Eiropas literatūrai, kas radusies no Pirmā pasaules... kara pieredzes, revolūciju satricinājumiem un masveida migrācijām. Jauno krievu diasporas autoru radošums, tāpat kā Rietumu "zaudētās paaudzes" rakstnieku darbi, ir bijis atbilde uz estētisko, filozofisko un eksistenciālo krīzi, apziņu par Rietumu civilizāciju skarošo entropiju, totalitāru diskursu izplatīšanos, masveida kultūras "kinematografizāciju", jaunām sociālajām praksēm mūsdienu megapolisā. Ieviešot izsūtīšanas traumu, marginālumu un atsvešinātību kā iedvesmas avotu, viņi radīja hibrīdu prozu pārejas zonā starp dažādām nacionālām tradīcijām, kanoniem un valodām. Izsekojot dialogu starp viņu darbiem un galvenajiem Rietumu intertekstiem, Marija Rubina atklāj pirmšķietami nenovērojamas estētiskas un konceptuālas paralēles starp Gazdanova un Hese, Nemirovski un Moranu, G. Ivanovu un Eliotu, Odojevu un Kokto, Šaršunu un Bretu, Janovski un G. Milleru, Bakuninu un Lorensu, kā arī starp ar-deko tehnikām literatūrā un glezniecībā, Brasa attēliem un krievu emigrantu "parīzes tekstu", režisoru stratēģijām Lērbijē un Gazdanova dzejoļu poētiku. Krievu Monparnāss tādējādi parādās kā pilntiesīgs sabiedriskās Eiropas literārās procesos starpkaru gados dalībnieks, lielā mērā paredzot vēlākās tendences uz diasporizāciju un kultūras globalizāciju.