Krievu Monparnāss. Parīzes proza 1920—1930. gados transnacionālā modernisma kontekstā

Šī grāmata ir par krievu Monparnāsa rakstnieku lomu estētikas, stila un transnacionālā modernisma koda veidošanā 1920-1930. gados. Monparnāss šeit tiek uzlūkots ne tikai kā simboliska vieta Francijas galvaspilsētā, bet, pirmkārt, kā metafora "pēcapokaliptiskajai" Eiropas literatūrai, kas radusies no Pirmā pasaules... kara pieredzes, revolūcijas satricinājumiem un masveida migrācijām. Jauno krievu diasporas autoru radošums, tāpat kā rietumu "zaudētās paaudzes" rakstnieku darbi, kļuva par atbildi uz estētisko, filozofisko un eksistenciālo krīzi, apziņu par rietumu civilizāciju pārņemošo entropiju, totalitāro diskursu izplatību, "kinematogrāfizāciju" masu kultūrā, jaunām sociālām praksēm mūsdienu megapolisā. Pārvēršot izsūtīšanas traumu, marginalitāti un atsvešinātību par iedvesmas avotu, viņi radīja hibrīdu prozu pārejas zonā starp dažādām nacionālajām tradīcijām, kanoniem un valodām. Izsekojot dialogam starp viņu darbiem un galvenajiem rietumu intertekstu, Marija Rubina atklāj acīmredzamas estētiskās un konceptuālās paralēles starp Gazdanova un Hese, Nemirovski un Moranu, G. Ivanovu un Eliotu, Odojevcevu un Koko, Šaršunu un Bretonu, Janovski un G. Milleru, Bakuninu un Lorensu, kā arī starp ar-deko paņēmieniem literatūrā un glezniecībā, Brasaī fotogrāfijām un krievu emigrantu "parīzes tekstu", Lerbje režijas stratēģijām un Gazdanova poētiku. Tādējādi Krievu Monparnāss iznāk kā pilntiesīgs dalībnieks vispārejo Eiropas literāro procesu starpkaru desmitgadēs, lielā mērā paredzot vēlākās tendences uz diasporizāciju un kultūras globalizāciju.