Garīgā spēks

Epiktets (50 ─ 140 g. n. ē.) – romiešu filozofs-stoiķis, grieķu izcelsmes, viens no stoicisma filozofijas balstiem.
Stoicisms – okultā mistiskā filozofija, kas sākas tieši no platonisma, t.i., mistiskā Platona mācība, un uzsver praktisko jautājumu pusi un optimālu uzvedības modeļu izstrādi... šajā nepilnīgajā pasaulē. Stoiķu mācība (īpaši Epikteta) ne tikai sludināja, bet arī īstenoja cilvēka gara lielumu un skaistumu. Epiktets pats neko neuzrakstīja. Viņa lekcijas ir pierakstījis viņa students Flāvijs Arriāns. Šajā grāmatā ir apkopoti visi pieejamie Epikteta fragmenti krievu valodā. Tie ir vissvarīgākie un interesantākie aforistiskie fragmenti no Epikteta sarunām ar saviem studentiem. Liela daļa fragmentu ir sniegta jaunā krievu tulkojumā, loģiski sakārtotā veidā – rubrikās, kas ir visnozīmīgākās stoicisma metodoloģijai. Šī grāmata ir viens no trim literārajiem balstiem stoiskajā mācībā. Divi citi ir „Vēstules Lūcijam” L.A. Senekas un „Sarunas ar sevi” imperatora Marka Aurēlija. Visas trīs, bez pārspīlēšanas teikt, ir vissvarīgākās grāmatas ikvienam, kas meklē patiesību.
Kāpēc šīs grāmatas parādīšanās jēga, jo Epiktetu krievu valodā ir izdevuši, un jau ne reizi vien? Tam ir divi iemesli.
Pirmais attiecas uz pašu Epiktetu. Šis brīnišķīgais filozofs nebija rakstnieks un visu savu dzīvi, kā apgalvo viņu pazinušie, neuzrakstīja ne rindiņas. Viņš uzskatīja, ka daudz svarīgāk ir zināt, kā praktizēt tikumību, nevis spēt to aprakstīt. Šis apstāklis saista Epiktetu ar viņa gadsimtiem ilgo priekšgājēju – Sokrātu.
Otrais iemesls attiecas uz lasītāju, kuram nākas dzīvot agresīvu šablonu un vulgāru stereotipu laikmetā, apstākļos, kad cilvēka personība ne tikai tiek pakļauta briesmīgam spiedienam un noziedzīgiem uzbrukumiem no ārpuses, bet arī kad tā pat vienkārši nevar izveidoties, un mūsdienu apstākļos bezgalīgi tiek vairoti cilvēkveidīgi automāti, kas ir atbrīvoti no visa cilvēciskā – zombiji, ja izmantot mūsdienu kultūras aktīvistu iecienīto vārdu.
Šādā laikā stoicisma, jogas un individuālisma kultivēšana kļūst par svētu, tiešām svētu pienākumu ikvienam, kurš vēl nav pakļauts globalizācijas dehumanizācijai, jo tikai šajās trijās mācībās šodien atrodams cilvēka pašsargāšanās un garīgās izdzīvošanas ierocis. Viss ir bezpersonisks, zaudējis individualitāti.
Ne tāda ir Austrumu tradīcija, un mācību rezultāti bija citi: individualitāte triumfēja, bez tās – kā iet uz pilnību un saplūšanu ar Absolūtu? Un šajā ceļā Epiktets, kā skolotājs, ir neaizvietojams.
Grāmatai nav nepieciešami ne attaisnojumi, ne advokāti, tai nav vajadzīgi ne imidžveidotāji, ne reklāmdevēji. Jo īpaši, ka gudrais tāpat sapratīs, bet viņa antipodam pat simts reizes izskaidrot – viss velti.