Vēstules dzīvajam mirušajam

„Vēstules Dzīvajam Mirušajam” – populāra grāmata, pirmo reizi izdota Londonā 1914. gadā, stāsta par pēcnāves apziņas stāvokli. Grāmata ir garīgās vēstules kolekcija no gara Deivida P. Hetča, kurš savā laikā bija pazīstams jurists un filozofs, dzīvojis Losandželosā. Vēstuļu teksts tika... psihogrāfiski ierakstīts ar medija – pazīstamās rakstnieces kundzes E. Bārkeres – roku. Kā zināms, vissāpīgākais no visām ciešanām Eiropas pasaulē ir nāves bailes. Tās rodas, kā jau vairākkārt norādīts, no pilnīgas neziņas – kas gaida cilvēku aiz kapa? Šo mokošo baiļu nav Austrumos; tur nāve tiek uzskatīta par pagaidu stāvokli, pēc kura sekos jauna zemes dzīve, un tāpēc tur nerodas tas bezdibenis nezināmajā, kas pārņem eiropieša apziņu, domājot par gaidāmo nāvi. No tā izriet, ka nāves bailes nav neizbēgamība, bet tikai noteikta pasaules uzskata sekas. Grāmatā izklāstītās idejas dabiski sakrīt ar reliģiski filozofiskajiem mācībām Austrumos un rietumu okultismā. Tulkojuma teksts tiek sniegts jaunā redakcijā. Šajā gadījumā runa ir tikai par pirmo vēstuļu grāmatu, ko tulkojusi E. Pisarjeva. Tā ir pirmā cienīga publikācija krievu valodā. Tulkojot šo grāmatu, E. Pisarjeva nezināmu iemeslu dēļ nav tulkojusi dažas nodaļas, bet dažas citas apvienoja vienā, aizstājot lieliskos dialogus ar daļēju to satura pārstāstījumu. Šajā izdevumā visi šie trūkumi ir novērsti.