Nerons. Trakums un realitāte

Nerona vārds kļuvis par sinonīmu visiem iespējamajiem netikumiem — pols krāsainajā ļaunuma paletē. Vēstures atmiņā Nerons palicis kā tirāns, mātes slepkava, Romas dedzinātājs un kristiešu vajātājs. Ir arī labvēlīgāks skatījums: resns neirotiķis, bezprincipu bezdarbnieks, izsistais neveiksminieks, kas aizrāvies ar dzeju... un sacīkstēm, absolūti nederīgs Romas imperatora lomai. Tomēr atmiņas par Neronu vienmēr bijušas atvasinātas no senāta historiogrāfijas. Nevienai auklītei un nevienam degustatoram nav ienākusi prātā doma pārcelt uz papīra savu viedokli par Neronu. Klusē Romas algotie strādnieki un amatnieki, kas pastāvīgi nodarbināti imperatora būvniecības projektos, klusē Nerona apsargi, viņa atbrīvotie vergi, ratnieki, aktieri un vispār parastie ļaudis — pārsvarā Romas un impērijas iedzīvotāji. Vēsturnieks-antīkvēsturnieks Aleksandrs Bēc neuzstāda sev mērķi attaisnot Neronu, un tam nav pamata; grāmatas mērķis ir demitologizēt imperatoru. Bēc piedāvā iedziļināties Romas sabiedrības realitātēs, imperatora varas sistēmā un pilsētas intrigās, lai mēģinātu saskatīt Nerona tēlā kaut ko citu, izņemot orgijas, amorālismu, dekadenci, nežēlību un patvaļu. "Nerona kapa vieta vēl ilgi tika rotāta ar ziediem. Patiesībā mēs nezinām, kurš tieši glabāja atmiņu par viņu, jo pat šodien uz tirānu kapavietām ziedus nes biežāk, nekā gribētos. Mīlēt Neronu nebija nemaz kauns".