Pēdējā diena notiesātajam uz nāvi

Nāves kamerā gaida savu pēdējo dienu cilvēks, kurš lieliski zina: vairs cerēt viņam nav uz ko. Bet pagaidām viņš vēl dzīvo. Domā. Jūt. Atceras… Viktors Igo, aktīvs nāves soda pretinieks, devās, augstāku mērķu labad, uz literāru mistifikāciju – 1829. gadā... viņš anonīmi publicēja nelielu stāstu „Pēdējā diena notiesātajam uz nāvi”, izdodot to par īstu notiesātā dienasgrāmatu. Sekoja sensacionāls panākums, bet, kad tika atklāts autora vārds, – tikpat nebijusi Igo vajāšana presē… Tomēr apmelojošie vārdi ir sen aizmirsti, bet stāsts joprojām paliek viens no spēcīgākajiem darbiem cilvēka (pat noziedznieka) neatņemamās tiesības uz dzīvību aizstāvībā. Krājumā iekļauta arī luga „Rūjī Blāzs”, kas pieder pie Igo „romantiskā” radošā perioda.