Māksla privātās dzīves. Ludvika XIV gadsimts

Nav nepārprotamu pierādījumu, vai Ludvigs XIV kādreiz ir izteicis visiem zināmo frāzi «Valsts — tas esmu es». Tomēr viss, ko mēs zinām par «saules karaļa» valdīšanu un personību, neviļus liek uztvert šos vārdus kā devīzi, kas patiesi ir cienīga tās... spožās un stingrās ēras absolūtākās no absolūtajām monarhijām.
Grāmata par kultūras vēsturi profesorei Marijai Nekļudovai veltīta pārsteidzošajam fenomenam: tajos laikos, kad visa Francija dzīvoja, pakļaujoties karaļa gribai, franču sabiedrībā parādās privātās dzīves jēdziens, kas nav pakļauts valdnieka un valsts interešu ietekmei. Un vispirms tas atspoguļojās laicīgajā literatūrā.
Šī grāmata nav par to, kā dzīvoja Ludvika XIV laikos, lai gan, protams, 17. gadsimta autoru darbus var uzskatīt par avotiem par ikdienas kultūru. Galvenokārt grāmata veltīta tam, kā pakļauto «saules karaļa» apziņā veidojās priekšstats par privāto telpu jūtu un domu izpausmei, kā arī — kā radās ideja par mākslinieka un domātāja tiesībām par to publiski izteikties.
Šis aizraujoši uzrakstītais pētījums ir īsts informācijas krājums ne tikai par laikmeta pasaules uzskatiem, bet arī par 17. gadsimta literatūru, tāpēc nav jābrīnās, ka, pirmo reizi izdota 2008. gadā, grāmata «Māksla privātās dzīves. Ludvika XIV gadsimts» kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.