Akmens mise

Kad Umberto Eko jautāja, ar kuru sievieti no mākslas vēstures viņš vēlētos vakariņot, viņš nosauca Utu fon Naumburg. Šīs stāsta stāstītājs, Nobela prēmijas ieguvējs Ginters Grass, jūtas tāpat. Rakstnieka tūrē pa VDR 1980. gadu beigās viņš atrod viņu, visskaistāko sievieti... viduslaikos, kopā ar vienpadsmit citiem donoru tēliem Naumburgas katedrālē. Un, tā kā uz papīra ir iespējams viss, viņš aicina visus tos, pēc kuru parauga mākslinieks izveidoja reālistiskas skulptūras 13. gadsimtā, vakariņot savā dārzā. Īpaši viņam patīk meitene, kas bija Utas modele. Uzdrošinoties laika lēcienam, viņa parādās viņam Kēlnes, Milānas vai Frankfurtes laukumos. Stāstītājs iemīlas viņā tik ļoti, ka seko viņai visur un galu galā pat ļauj sevi izmantot, lai veiktu diezgan riskantu uzdevumu. Šis stāsts, sākotnēji iecerēts kā nodaļa grāmatai "Atmiņu sīpols", tika atklāts arhīvā, ko nesen atrada Grasa ilggadējā līdzstrādniece Hīlke Ossoļinga, taču atsauces uz šiem tēliem bija arī iepriekš: atsevišķās manuskriptu lapās Grasa arhīvā, darba plānos, skulptūru grupā studijā, litogrāfijās. Tagad, jau pēc autora nāves, šī novele, ko ilustrējusi autora grafika, ir redzējusi gaismu.