Pusbārdainis

Četrpadsmitgadīgais Sebi (Evsēbijs) nav piemērots ne lauku zemnieku darbiem, ne karavīra dzīvei. Viņš daudz vairāk ir ieinteresēts stāstos. 1313. gadā šādam zēnam bija grūti ciematā Švicas ielejā, kur vēl nezināja, kā pareizi atšķirt eņģeli no velna. No svešinieka Sebi uzzina,... kā cilvēki atšķiras gan labajā, gan ļaunajā — un kā pat tumsā var iemācīties labāko.
Šis ir ļoti dīvains svešinieks, viņš ir iekārtojis sev pagaidu mājvietu ciemata malā. Viņa sejas puse ir apdeguša, un cilvēki viņu sauc par Pusbārdaini. Noteikti viņš ir daudz pārdzīvojis, bet par to nestāsta — pat jaunajam Sebi, kuru tik ļoti vilina pie viņa, lai iegūtu jaunas zināšanas un prasmes.
Sebi vairs nav bērns, bet pagaidām arī nav pieaugušais. Visi ciematā domā, ka viņam ir tikai viena ceļa izvēle — uz Ainzidelnas klosteri, pie mūkiem, kurus šviceru iedzīvotāji neieredz kopš tā laika, kad tie patvaļīgi pārvietoja zemes robežas un izmantoja zemniekus meža darbos. Ar savu tiešo un neļaunīgo zēnu balsi Sebi stāsta par piedzīvoto nemierīgajos XIV gadsimta sākuma gados. Un šis stāsts palīdz viņam pašam daudz ko saprast.
„Pusbārdainis” — melanholiskas ticības saprātam caurvīts episkā daudzslāņu romāns mūsdienu Šveices klasika Šarla Levinska, kurš, izdzēšot robežas starp izdomu un realitāti, ar vēsturiskā stāstījuma valodu par viduslaikiem runā par šodienu un nemainīgo cilvēka dabu. Tāpat arī par stāstu spēku, kas tos pārvērš mitos.