Pilsēta En

Par Leonīdu Ivanoviču Dobičinu (1894–1936) ir grūti stāstīt ārpus skumji ierastajiem izteicieniem: „traģiska figūra”, „nepelnīti notiesāts”, „iznīcis”, „aizmirsts”... Viņš — pieticīgs statistiķis no Brianskas Gubstatbiroja, vēlējās, lai viņa vārds drukā netiktu atklāts: „Tikai „L. Dobičins”, nevis „Leonīds”, kā daži nelieši nezināmu iemeslu dēļ praktizē”. Par... prozas talantu īpaši ticēja Kornejs Čukovskis, publicējot viņa stāstus un palīdzot iepazīties ar citiem rakstniekiem. Kopš Dobičina uzplaukuma padomju literatūrā sekoja stingra nosodīšana par formālismu: 1936. gadā sākās vajāšana par pirmo un vienīgo romānu „Pilsēta En”, kas aizskāra un apvainoja autoru. Pieņemams, ka viņš izdarīja pašnāvību tūlīt pēc sēdes 25. martā Leningradas Rakstnieku namā, „devās tālajos zemēs”. Austriešu pētniece Elizabete Markšteina teica, ka viņa sintakse — absurda sintakse. „Infantilisms” var uzskatīt par galveno psiholoģisko nostāju Dobičina romānā „Pilsēta En”. Tas ir pieaugšanas romāns, „iznīcinošs ar savu diskretitāti monoritmā „pieaugušā” apziņā”. Krājumā iekļauti arī galvenie autora stāsti, piemēram, „Tikšanās ar Liz”, „Dorians Grejs”, „Erigins” un daži citi.