Mans treneris

Ar varonīgu roku kustību treneris pacēla manu zodu un paņēma manas lūpas. Skūpsts bija izsalkums, pieaugušais un pat nedaudz rupjš. Viņa valoda lika man dot viņam vietu un zīmēja iekšā manī astoņas, no kurām ķermenis sāka trīcēt. - Ej prom,... - viņš teica ar aizsmakušu balsi, negribīgi pārtraucot skūpstu. - Tagad. Citādi būs par vēlu. - Nē, - es izrādīju uzstājību. - Es gribu, lai būtu par vēlu. - Es nevarēšu apstāties, Sonja, - viņš rūca man kaklā, iegrimstot pirkstos manā gurnā. - Ej prom tūlīt. - Nepieciešams… Nepieciešams apstāties. Es to gribu, Kamīl. - Muļķīga tu meitene! Tu par to nožēlosi, - viņš teica. - Tas neko nemainīs starp mums. Es nepalikšu. Ne šeit, ne ar tevi, ne vispār. - Es tomēr gribu. Noskūpsti mani vēlreiz, Kamīl Nailevič.