Dvīņi pa kļūdu. Nejauša tikšanās

- Kāpēc tu izplati baumas, ka es esmu tavu bērnu tēvs? - saka boss, izsmejot.
- Kas? Tas neesmu es! Tieši otrādi, es slēpu patiesību.
- Nolēmi bērnus iekārtot? Ne pie tā esi uzdūries. Es nekad neesmu krāpis savu sievu. Un viņa... ir stāvoklī. Ar manu bērnu. Atšķirībā no…
Viņš skatās uz dvīņiem, kurus turu pie rokas.
- Kāpēc viņi šeit? - apstājas pie dēla, iedziļinās viņa acīs: pelēkzilā un zaļā.
- Kas par…
- Īpašība no tētiņa. Patiesā. Un tas neesi tu! - meloju, lai boss nomierinātos. Tumanovam tās nav. Viņš skatās uz mums ar savu tumšo skatienu. Bet pēkšņi viņa seja mainās, acis kļūst lielas. Gaisma krīt uz viņa varavīksneni - un es pamanīju, ka viņš valkā lēcas. O nē…
- Zlata, manā kabinetā, ātri! - viņš kliedz draudīgi. - Mums jāparunā.
***
Reiz viņš sajauca mani ar savu līgavu. Starp mums - nejauša tikšanās, ko es gribēju aizmirst. Bet divas svītras uz testa un dvīņi uz ultraskaņas man to neļāva izdarīt.