Penelope

«Es piedzimusi kā melnā pantera –// Nevaldāma, ātra, lokana. // Bet dzīvoju es nevis no gaļas – // ticības, // Nevis no asins – // trauslas cerības». Šie daži teikumi no dzejoliem, ko sarakstījusi Goar Markosjan-Kasper, stāsta par viņu vairāk... nekā biogrāfijas lapa. Ticība un cerība, spēja spēlēt ar vārdiem un spēja atrast tajos jēgas, kas citiem nav acīmredzamas, talants piešķirt prozai dzejiskumu — viss tas ir viņas grāmatās. Goar Markosjan-Kasper piedzimusi Armēnijā, dzīvojusi Igaunijā, mīlējusi Itāliju. Bet gan dzeju, gan prozu viņa rakstījusi krievu valodā. Un viņa to jutusī kā maz kurš cits. Medicīnas zinātņu kandidāte, ārste, talantīga dzejniece un prozaiķe, viņa apvienojusi savos tekstos vieglumu, kas raksturīgs dzejai, dziļumu un psiholoģismu, kas atšķir patiesu prozu, un īpašu skatījumu uz pasauli, kas ir tikai tiem, kas patiesi zina, kas ir dzīve un nāve un kā tās dažreiz tuvu pieiet viena otrai. Ko mēs zinām par Penelopi? Uzticīgā Odiseja sieva, kura gaidot viņa atgriešanos Itakā, aust bezgalīgu zārku vīramātei un atteicās no daudziem preciniekiem, kas centās iegūt viņas roku. Penelope Goar Markosjan-Kasper nedzīvo saulainajā Itakā, bet gan ziemīgajā Erevānā 90. gados, kur elektrība ir greznība, bet karstā vanna — sapnis, un ir jācenšas, lai šis sapnis piepildītos. Precinieku Penelopē nav tik daudz kā antīkajai kolēģei, toties viņas sirdi cenšas iekarot klasesbiedrs, kas pa pilsētu brauc ar „mercedesu”. Un, protams, viņai ir arī Odisejs — Armens, ārsts, kas devies karā. «Penelopi pamodināja saules stars». Tā sākas šis asprātīgais, dzirkstošais, pilns vārdu spēles romāns par vienu dienu, kuru mums nāksies pavadīt ar varoni, ceļojot no viena erevānas mājas uz citu un baudot to siltumu, kas izplatīts pa šīm lapām.