Muzeja zaglis. Patiesā mīlestības un noziedzīgas apsēstības stāsts

Muzeji — cietums mākslai. Kad tieši priekšā tev ir šedevrs, pie kura elpa apstājas un acīs parādās asaras, kas var būt dabiski par vēlmi to apbrīnot bezgalīgi ilgi, izsekot ar pirkstiem precīzām griezēja vai otas kustībām?.. Viss šis, protams, ir... ērtāk darīt klusumā un vientulībā, iekārtojoties savā mīļajā krēslā. Zēns Stefans Brajtvizers bieži apmeklēja muzejus, kur pavadīja dienas vienatnē — grūti iedomāties simpātiskāku aizraušanos pusaudzim… 2000. gadu sākumā Stefans Brajtvizers bija pilnīgi laimīgs: viņš bija atradis aicinājumu, mīlestību un ar maigumu atcerējās to dienu, kad Anna-Katrīna piekrita viņa nedrošajam jautājumam. "Nāc, paņem to," — vienkārši teica viņa, un Brajtvizers veica savu pirmo muzeja zādzību, izņemot no vitrīnas eksponātu, kuru dedzīgi vēlējās. Līdz 2002. gadam Stefans Brajtvizers bija ieguvis to, ko nekad nevēlējās: skaļu Eiropas slavu. Prese sacentās, lai saskaitītu pasakaino zaudējumu, ko drosmīgais zaglis nodarījis muzejiem. Apbrīnojams zādzības paņēmiens, milzīgs saraksts ar nozagtajiem šedevriem, sirdi plosoša atrisinājuma un sekojošā globālā muzeju drošības prasību pārskatīšana nepārprotami liecināja: Stefana Brajtvizera vārds — sērijveida zaglis, kurš nekad nav pielietojis vardarbību un nav pārdevis nevienu nozagto lietu, — turpmāk ir lemts ieņemt pirmo vietu jebkurā mākslas noziegumu slaveno noziegumu rangā.