Pieņēmums par vainu

Anna Babina — jauna prozaiķe, balvas «Licejs» (2022) fināliste, izdevniecības programmas mākslas klasterī «Tavrida» (2021) uzvarētāja. Viņas bibliogrāfija pagaidām nav liela, bet ir pilnīgi acīmredzams, ka tā ir talantīga autore ar savu skatījumu uz pasauli. Romāns «Pieņēmums par vainu» — labākais tam apstiprinājums. Vai var dzīvot ar vainas nastu?... Pastāvīgi mocīties no tā, ka dēļ tevis gājis bojā tuvs cilvēks? Bābīte Lida tā dzīvoja. Otrā pasaules kara laikā viņas māsa Zoja bija saistīta ar partizāniem un nošauta fašistu. Lida bija pārliecināta, ka vainīga — viņa. No ietiepības ne paklausīja māsai, rīkojās pēc sava prāta, negribot tādējādi nodeva Zoju. Visa dzīve bābītei Lidai pagāja ar šo akmeni ap kaklu. Viņš ne ļāva viņai dzīvot, bet novilkt — nevarēja. Laika gaitā viņa iemācījās mērīt visu Zojas mēra un skatīties uz visu Zojas acīm, it kā dzīvojot ne savu, bet Zojas dzīvi. Mazmeitas Līdijas, lai arī ne zināja visu patiesību, arī it kā maksāja par šo vainu — dzīve visām trim bija kāda bezjēdzīga. Ja bābīte zinātu, ka viņai bija tiesības noņemt šo akmeni no dvēseles, — vai viņas dzīve un viņas mazmeitu dzīves būtu citādākas? Un vai var par to runāt nosacītajā izteiksmē?