Uz apļiem saviem

Jaunībā cilvēks dzīvo ar laimes gaidām. Izskatās, ka tā ir tikai rokas stiepiena attālumā. Vēl nedaudz — un tā nāks, pārņems ar viļņiem, apņems. Zināmais izteiciens „Laime ir vienkāršās lietās” šķiet ne tikai netaisnīgs, bet pat aizskarošs: katru dienu iet... uz darbu, mīlēt to pašu cilvēku, vārīt boršču un audzināt bērnus — vai tas ir laime? Nē, protams! Bet pienāk brīdis, kad nāk apziņa — laime tieši ir vienkāršās lietās. Darbā, ko dari dienu no dienas, mīļotajā cilvēkā, kurš maz atgādina bruņinieku bruņās un pat mīļāko aktieri. Bet tieši viņš nesāka tēju ar avenēm, kad tu biji slima, un risināja ar jūsu bērnu matemātikas uzdevumus. Un mēs atgriežamies uz apļiem saviem — tur, kur mūs mīl un gaida, kur mūs ieskauj tās pašas vienkāršās lietas, no kurām veidojas laime.