Pie dienu avotiem

K. I. Čukovskis rakstīja par Buniņu: «Viņš ir dzejnieks, un viņa proza ir dzejiska. Tajā ir ritms — neuztverams, bet jūtams». Agrā Buniņa proza, tāpat kā viņa dzeja, ir piepildīta ar smalku lirismu — šeit izteiksmīgi ir viss: ikdienas detaļas,... varoņu sejas un raksturi, īpašs dzimtās zemes klusums un neskartās dabas skaistums. Autors pārdomā par pagātni un nākotni, par cilvēku likteņiem, par pasaules attīstību un cer, ka kādu dienu visi cilvēki kļūs laimīgi, un tieksme uz skaisto piepildīs viņu dzīves ar īstām prieka mirkļiem. Izdevumā iekļauti darbi «Tņka», «Uz vasarnīcu», «Pie dienu avotiem», «Pāreja», «Uz ciematu», «Uz pasaules malu», «Laukā» un citi, kas rakstīti starp 1889. un 1907. gadu — tajā periodā, kad Ivana Aleksejeviča Buniņa radošums droši virzās uz savu uzplaukumu un izraisa interesi lasošajā publika un kritiķos.