Mēs

„Patiesā literatūra var būt tikai tur, kur to veido ne izpildvaras un uzticami ierēdņi, bet gan neprātīgie, vientuļnieki, ķeceri, sapņotāji, sacelšanās dalībnieki, skeptiķi.” Vai Jevgeņijs Zamiatins sevi uzskatīja par skeptiķi vai sapņotāju? Grūti teikt. Neapšaubāmi viens: viņa romāns-antidutopija „Mēs” —... pirmā antidutopija XX gadsimtā — ir patiesa literatūra.
Stāstījums par Vienoto Valsti vispārējā labklājībā uzreiz nonāca aizlieguma „izpildvaras un uzticamu ierēdņu” varā. Bet, izlaužoties pasaulē tulkojumos vispirms angļu un čehu valodā, bet pēc tam somu un itāļu valodā, romāns „Mēs” ieguva lasītāju prātus. Tā ietekmē savus darbus veidoja atzīti pasaules klasiskie autori: Oldoss Hakslijs, Džordžs Orvels, Vladimirs Nabokovs.
Straujais, nevienmērīgais dienasgrāmatu ierakstu ritms ideāli iekļāvās Andreja Simančuka melnbaltajos zīmējumos. Pašpārliecināta stingrā lineārā loģika pēkšņi tiek pārtraukta ar nevienmērīgiem, uz iznīcību vērstiem jūtu un emociju triepieniem, lai beigās nokristu uz lapas ar blīvu krustveida ēnu nepiepildītā paradīzē.