Pēdu pa debesīm

Kad cilvēks aiziet, to ir grūti pieņemt. Mišas vairs nav, un viņa draugam Sevai un audžu māsai Glašai nākas dzīvot ar to, ko viņi teica un darīja, kad pēdējo reizi redzēja Mišu. Viss, kas palicis — ir jautājumi un vainas... sajūta, kas ir kopīga visiem… Un vēl palika blogs „Pēdu pa debesīm”, kurā Miša rakstīja vissvarīgāko un dārgāko, tikai sev.

Mēģinot noskaidrot, kas notika tajā februāra vakarā, divi pavisam atšķirīgi pusaudži Seva un Glaša apvienojas un veic savu izmeklēšanu. Viņiem jāatrod Miša tādu, kādu viņi nekad nav pazinuši, un kopā ar šo zināšanu atrast arī sevi.

Seva un Glaša — ļoti atšķirīgi. Futbolists, skaistulis un augstprātīga vidusskolniece, melnā krāsa fane. Viņi nekad nepievērstu viens otram uzmanību, ja vien nebūtu Mišas — smieklīga un dīvaina, sapņojoša par to, lai pavasaris ātrāk iestātos. Draugs, no kura Seva nedaudz kaunējās, un audžu brālis, kurš Glašai nebija vajadzīgs. Bet notiek briesmīgas lietas, un Mišas vairs nav. Un Glašai un Sevai palikuši jautājumi un nesacītas vārdus, un vēl — milzīga vainas sajūta, kas neļauj viņiem elpot. Nejauši atklājot Mišas blogu internetā, Seva un Glaša apvienojas, lai noskaidrotu, kā tiešām zēns gāja bojā. Izrādās, ka puiši nemaz nepazina Mišu! Vācot informāciju pa druskām, Glaša un Seva atklāj Mišu no jauna, un tajā, uz visiem laikiem aizgājušajā, ir tik daudz gaismas, ka tā apgaismo viņus un viņu draugus.

Grāmata nemēģina aizkustināt lasītāju — tā ir par laimes trauslumu un pareizo vārdu nozīmi, un par to, ka pat pēc vissmagākajām ziemām pavasaris noteikti iestāsies. Psiholoģiska stāsta autore ir Jekaterina Aksjonova par to, kā atrast cilvēku, kad šķiet, ka jau uz visiem laikiem viņu esi pazaudējis, būs interesanta visiem, kas mīl godīgas un patiesas stāstus.