Aiō mana

Es atvēru acis.
No ādas dedzinošā saules gaismas mana seja tika aizsegta ar kādu ēnu, kas izskatījās pēc cilvēka silueta.
No kurienes šeit varētu būt cilvēks?
Varbūt es jau esmu miris?
—Tu neesi miris! — izskanēja balss.
Balss bija pārsteidzoša: augsta, tīra un tajā pašā... laikā dziļa ar kādu kosmisku bezdibenību.
Ēna piegāja tuvāk, un manu pusakluso acu priekšā parādījās plaši smaidīga sievietes seja.
Tā skatījās uz mani nedaudz pievērtiem lieliem mandeļu formas debesu ziluma acīm.
—Tu dzīvosi! — teica sieviete ar savu pārsteidzošo balsi.
Es iedziļinājos viņas sejā, ko apņēma zelta saules gaismas mala, un sapratu, ka tā bija melna. Pilnīgi melna, kā nakts debesis Āfrikā.
-Kas tu esi? — es jautāju, grūti kustot ar plaisām pārklātajām sausajām lūpām.
-Es esmu Aiō! — atbildēja melnā sieviete un atkal smaidīja, mirgojot ar skaistu, vienmērīgu lielu zobu pērļu baltumu.
—Aiō... — es grūti izrunāju un atkal iegrimu aizmirstībā...