Es stāvu pie restorāna: precēties - par vēlu, nomirt - par agru

Es uzreiz nokrakšķēju viņam starp zobiem... No manis uzreiz palika tikai viens skelets, apēsts mīlestības. Ha-ha-ha! Ak, kā es tad iemīlējos! Nāvējoši! Es deviņos gados iemīlējos sētniekā, viņam bija tik skaista slotiņa. Desmit gados - skolasbiedrenē no vecākās klases, viņai... bija neticami skaisti pelēki mati! Pēc tam es pa kārtai iemīlējos visos savos skolotājos un pat vecajā matemātikas skolotājā, kā Mazepā. Viņam bija skaistas grumbas... Sāšu es iemīlēju uzreiz!.... Es viņu satiku GITIS. Viņš bija absolvents, strādāja uzņemšanas komisijā. Bet es tajā gadā neizturēju... Un kad viņš man pieklājīgi uzaicināja... Nē, Marija, "uz kino" — neapžēloja. Uzaicināja — uzreiz uz vasarnīcu... Es biju meitene! Traka, nebaidīga meitene. Bet es uzreiz izšķīru... Tā ir Mīlestības un Naida stāsts. Kas tas ir par briesmīgu sajūtu? Ar ko tā barojas? Uz kādas augsnes tā izaug? Ko tā dara ar cilvēkiem un viņu jūtām un domām?