1984

"Kara — tas ir miers!" — viņi dārd, kauninot mīlestību un audzējot naidu. "Brīvība — tas ir verdzība!" — viņi čīkst, sekojot katram no ekrāniem. "Nezināšana — spēks!" — viņi pūš, dienām ilgi pārveidojot vēsturi. "Lai iet Vecā Brāļa!" —... raksta Vinstons, neuzdrošinoties izteikt vārdus skaļi. Viņš ir iespiests šaurajos rāmjos Sistēmas un sāk just tās spiedienu. Viņa neapmierinātības liesma uzliesmo. Vinstons pakāpeniski iztaisno plecus un mēģina izkļūt ārpus rāmjiem. Viņš sastop mīlestību visur esošā naidā un slēpjas no nepagurstošajām acīm savā mazajā patvērumā — paliekā izdzīvojušā pagātnē, kuru viņš, iespējams, ir vienīgais, kas vēl atceras. Bet neviens nevar paslēpties no Vecā Brāļa skatiena. Un par nepaklausību viņš sodīs ar dzīvi, kas ir daudz briesmīgāka par nāvi.