Alariks, vizigotu karalis. Romas krišana barbaru acīm

Apkaunoti un izslēgti no romiešu sabiedrības goti bija nežēlīgi "barbari", kas iznīcināja "civilizāciju" — uz to, vismaz, uzstāj tradicionālās Romas krišanas hronikas versijas. Bet, ja paskatās uz notiekošo nedaudz no cita leņķa, gotu vēsture iegūs jaunas krāsas un iegūs negaidītu... aktualitāti.
Alariks izauga netālu no upes, kas šķīra gotu teritorijas no Romas impērijas, un piedzīvoja visas romiešu migrācijas politikas priekus, saskaņā ar kuru jauno pārcelšanās bērnus šķīra no viņu vecākiem. Viņš nesaņēma visas privilēģijas, kuras, iespējams, gaidīja no militārā dienesta. Romieši nekādi nevarēja noteikt, kam viņu impērijā būtu jāpiešķir pilsonības tiesības. Viņi centās nostiprināt savu globālo ietekmi, bet baidījās zaudēt romiešu identitāti; viņi bija atkarīgi no svešām precēm, bet neuzskatīja svešiniekus par cilvēkiem. Atšķirībā no romiešiem, kuru vidū Alarika dzīves laikā plauka reliģiskais fanātisms, neiecietība un radikālisms, goti, kā patiesi kristieši, novērtēja plurālismu un ticības iecietību. Goti tika attēloti vēsturē kā biedējoši tumšo gadsimtu priekšvēstneši, bet viņi bija patiesi seno tikumu nesēji.
Trīs dienu laupīšana, ko Alariks un viņa goti sarīkoja impērijas galvaspilsētā, iedvesa bailes pasaules spēcīgajos, tomēr tā bija provocēta vardarbības akts. Apvienojot spilgtu valodu un dziļu vēsturisku analīzi, Duglasa Boina grāmata parāda sarežģīto un pretrunīgo gotu ietekmi uz turpmāko pasaules vēsturi.