Gaišais vaigs, tumšais pēdas

"…Mani atrada kaimiņienes dzīvoklī, visu asinīs, blakus viņas mirušajam ķermenim. Policijas vārdiem, viņu nogalināju es. Turklāt alkohola reibumā. Bet es neko neatceros. Pēdējais, kas palicis manā atmiņā – tas ir vakars ar vīru restorānā, mēs dzērām šampanieti. Apziņa no tā... bija apmiglojusies, un es nevaru iedomāties, kas notika pēc tam. Man nav ko teikt savā aizstāvībā. Zinu tikai vienu: es nevarēju nogalināt. Tomēr visas liecības ir pret mani. Esmu pārliecināta, ka noticis kāds briesmīgs pārpratums. Tikai neviens man netic, un policija neplāno meklēt tālāk. Tagad man draud milzīgs sods… Ceru, ka Jūs uzskatīsiet par iespējamu uzņemties manu lietu. Tā izskatās bezcerīga, saprotu. Un tomēr lūdzu Jūs, Aleksej Andrejevič, - nē, lūdzu!!! – vismaz mēģiniet man palīdzēt. Pēc atsauksmēm, nav tādas mīklas, kuru Jūs neizšķirtu. Jūs esat mana pēdējā cerība…"