Lai visiem būtu visLēniskā terapija

Visu dzīvi mēs mācāmies to, kas šķiet svarīgs mums vai sabiedrībai, vispirms zināšanām. Bērnudārzs, skola, institūts. Mēs tik daudz mācāmies, apgūstam, pierakstām, atkārtojam, kārtojam eksāmenus. Bet, šķiet, ka tajā pašā laikā mēs aizmirstam par pašu svarīgāko – nemācāmies pašu dzīvi,... to, kā veidot attiecības, audzināt bērnus. Mums šķiet, ka tas ierobežotais modeļu kopums, ko iegūstam ģimenē vai sabiedrībā, ir pilnīgi pietiekams un it kā pašsaprotami, ka mēs visi esam šajā jomā kvalificēti. Līdz brīdim, kad mēs nesaskaramies ar savām grūtībām, neuzdodam jautājumus šajās jomās un nesaņemam "visu kā visiem", mums nerodas doma par mācīšanos vai izzināšanu. Un, ja mēs sabojāsim savu dzīvi un savu tuvinieku dzīvi vai sava bērna psiholoģiju audzināšanas procesā, neviens no mums par to neprasīs. Vai tas nav dīvaini? Spriežot pēc visa, šis zināšanu trūkums, un galvenais – prasmju trūkums, ir jēga aizpildīt.
Meklējot atbildi uz jautājumu: "Kā iemācīties dzīvot un gūt prieku no dzīves?" autors izveidoja visLēnisko terapiju. To grūti nosaukt par psiholoģisku metodi, drīzāk tā ir pasaules uzskatu sistēma, kas ļauj attiekties pret dzīvi ar lielāku vieglumu un humoru. VisLēnītei ir savs instruments, savs skatījums uz pasauli, kas palīdz izkļūt ārpus sabiedrības uzspiestajiem modeļiem, ierobežojumiem un rāmjiem.