Ziedlapiņi ķiršiem. Ziedi japāņu glezniecībā un dzejā

Estētiskais jēdziens «sēcugētsuka» (tulkojumā: sniegs, mēness, ziedi) — ir viens no galvenajiem visā japāņu kultūrā. Un ziedu skaistuma apbrīnošanas procesam ir īpašs termins — «hanami», kam nav analogu citu tautu valodās. Iespējams, tieši ziedi — ir atslēga uz visu japāņu... kultūru... Šī ir labāko japāņu klasiskās dzejas paraugu kolekcija, kas sastāv no 150 dzejoļiem astoņdesmit divu dzejnieku II-XX gadsimtā, kas saistīti ar vienotu tēmu — ziediem un dabas harmoniju. Gadsimtiem ilgi japāņu dzejnieki un gleznotāji sacentās savā starpā, dziedot par ziedošo ķiršu, apelsīnu koku, hrizantēm, neļķēm, varžēm, lotosu un brīnišķīgo «Fuji ziedu» — glicīniju... Kopīgiem spēkiem viņi radīja unikālu «ziedu valodu», kuras simbolika atšķiras no eiropiešu. Mūsu antoloģija apvieno japāņu dzeju, glezniecību un dabas skaistumu. Mēs esam savākuši labākos japāņu dzejnieku dzejoļus, kas saistīti ar ziedu tēmu, — Aleksandra Branta, Konstantīna Balmonte, Nikolaja Pozdņakova, Nikolaja Azbeļa, Nikolaja Noviča, Vasīlija Mendrina, Arkādija Presa, Pāvela Sukhotiņa, Sergeja Alimova, Venēdiktu Marta un citu tulkojumos. Un tos papildina gravīras un japāņu «ziedu» glezniecības šedevri.