Sveiki, runāsim

Melodija neatgādina lielāko daļu cilvēku. Viņa nerunā un neiet, un daudzi uzskata viņu par "atpalikušu". Bet viņai ir neparasta atmiņa: viņa atceras visu, kas jebkad ar viņu noticis. Melodija ir gudrāka par pieaugušajiem, kuri cenšas viņai uzlikt diagnozi, un gudrāka... par saviem klasesbiedriem integrācijas klasē; viņa redz, jūt un dzird to, ko citi nepamana. Viņa priecājas par dzīvi, bet tikai iedomājieties, cik grūti viņai ir, un cik bieži tas ir skumji un neizturami. Melodija vēlas, lai pret viņu izturas kā pret cilvēku, nevis diagnozi - bērnu ar cerebrālo paralīzi. Un viņa ir apņēmības pilna pierādīt visiem, ka arī viņa ir kaut kas vērts. Grāmata par Melodiju brīnumainā veidā neizraisa žēlumu pret galveno varoni, bet cieņu. Rakstīta no pirmās personas, tā izraisa neparastu apmulsumu, ko mēs esam pieraduši izjust, saskaroties ar invalīdiem (apmulsumu un neērtības sajūtu, jo ar mums viss ir kārtībā, bet viņiem mēs, it kā, nevaram palīdzēt), bet apbrīnu par viņas iekšējo spēku, dziļumu viņas prātā un neērtību par to, kādas sīkas problēmas mēs pavadām lielāko daļu laika, cik maz mēs pamanām un slikti saprotam citus cilvēkus. Šerona Dreipere - amerikāņu rakstniece, vairākkārtēja Korētas Skotas Kingas balvas ieguvēja, skolas skolotāja un "īpaša" bērna māte. . .