Mīlestība. Ko par to saka filozofi

Par mīlestību ir uzrakstītas tūkstošiem grāmatu un teikts tik daudz vārdu, ka vienam cilvēkam nav iespējams aptvert visu to daudzumu. Izprast to kā vienotu garīgu fenomenu ir kļuvis iespējams pateicoties filozofijai. Pirmie mēģinājumi racionāli izprast mīlestību tika veikti Antīkajā periodā:... Sokrāts uzskatīja, ka patiesa mīlestība iedvesmo cilvēku meklēt patiesību, veicina garīgo izaugsmi un pārvar egoistiskās tieksmes. Platons pirmais izveidoja tās klasifikāciju, nosakot veidus. Viņa koncepcija kļuva par avotu rietumeiropiešu filozofijai, kas dalīja mīlestību zemes un garīgajā. Kristīgā mācība izvirzīja pirmajā plānā pašaizliedzību un žēlsirdību: Augustīns Svētais apvienoja kristīgo mīlestības ideālu ar neoplātōnisko mācību. Atmodas laikmetā Dekarts pārcēla mīlestības jomu uz cilvēka afektu un kaislību sfēru, bet Kants piešķīra tai morālas kategorijas statusu. Revolucionāro nozīmi mīlestības jēdziena izpratnē iedeva Freids, kurš samazināja mīlestību līdz libido. Fromms uzskatīja to par sociālu fenomenu, veidu, kā pārvarēt vientulību un formu mijiedarbībai ar citiem cilvēkiem. Oriģinālā mīlestības koncepcija tika radīta arī krievu filozofijā, pateicoties V. Solovjova, N. Berdjajeva un citu idejām, kuri redzēja tajā būtības organizācijas principu, kas nes harmoniju un labumu cilvēcei.