Mantojums

Nākotne ir pienākusi un pagājusi, kodolkarš ir gandrīz aizmirsts, izdzīvojuši ne visi, bet tas, kurš izdzīvoja, vairs nekad nebūs tāds pats. Miera līgums nenoveda pie miera: vardarbība kļuva par normu un nepieciešamību, tolerance pret to ir lipīgāka nekā bolīviešu vīruss.... Noslēdzošajā daļā triloģijā par doktoru Garinu Vladimirs Sorokins zīmē nākamo, vēl tālāku no mums posmu postapokaliptiskajā sabrukumā. Bet tās realitāte paradoksālā kārtā šķiet daudz pazīstamāka. Patiesībā galveno varoni mēs neatzīstam uzreiz, tomēr viņš joprojām, kā pienākas ārstam, paliek par cieņas un cilvēcības piemēru. Vilciens, nemainīgs tēls, kas savieno krievu, padomju un pēcpadomju literatūru, dodas no austrumiem uz rietumiem. Tā degviela ir cilvēki, ne metaforiskā, bet burtiskā nozīmē, un viņiem nav kur bēgt. Bet brīnišķīgais ārsts un viņa neparastie mantinieki sniedz cerību, ka trakojošajam pasaulei ir ne tikai beigas, bet arī laimīgāks turpinājums.