Tintins Tibetas

Atpūtas laikā kalnos Tintinam atnes vēstuli no viņa ķīniešu drauga Čana, kurš raksta, ka drīz ieradīsies Londonā un viņi beidzot varēs tikties pēc ilgas šķiršanās. Čana ceļš uz Eiropu ved caur Katmandu, kur jaunais ķīnietis plāno apmeklēt sava adoptētā tēva... brālēnu. Tomēr pēc priecīgā ziņojuma nāk traģisks: Čana lidmašīna ir avarējusi Himalajos. Saskaņā ar laikrakstu ziņām, aviokatastrofā nav izdzīvojušo, bet, neskatoties uz veselā saprāta argumentiem, Tintins ir pārliecināts, ka viņa draugs ir dzīvs - jo vakar viņš viņam sapņojās! Iegremdēts sniegā, izsists Čans izstiepa rokas pret Tintinu un lūdza palīdzību. Tintins nolemj steidzami lidot uz Katmandu, lai no turienes dotos uz lidmašīnas avārijas vietu. Protams, kapteinis Hādoks nevar viņu atstāt vienu...

Žurnāla publikācija jubilejas, 20. sērijas "Tintina piedzīvojumi" sākās 1958. gada septembrī un beidzās 1959. gada novembrī (albuma versija iznāca 1960. gadā).
Darbs pie nākamās stāsta daļas sakrita autoram ar grūtu periodu personīgajā dzīvē, kas viņam izmaksāja dziļu depresiju. Eržē atradās uz šķiršanās sliekšņa, kas bija ilgi gaidīts, bet ārkārtīgi sāpīgs lēmums. Viņam, cilvēkam ar ļoti konservatīvām vērtībām, attiecībās visvairāk novērtējot uzticamību un stabilitāti, šāda lēmuma pieņemšana šķita kā katastrofa. Drošības osta Eržē atkal kļuva radošums: nav brīnums, jo viņš sen bija sapratis, ka Tintins ir viņa labākais psihoterapeits.

Sākotnējā ideja par 20. albumu autoram radās jau darba beigās pie iepriekšējā sējuma ("Sarkano jūru haizivis", 1958): pamatā būs krimināls sižets, kurā galvenais varonis būs Nestors, nemainīgais muižas Mūlensara majordoms. Tomēr, jo vairāk Eržē par to domāja, jo mazāk viņam tas patika. Paralēli viņam radās pavisam cita doma, ko viņš aprakstīja dažos vārdos: "tibetiešu gudrība - lamas - sniega cilvēks" (ieraksts saglabājies arhīvos - kā arī pieminējums, ka pirms 20 gadiem Eržē jau apsvēra "tibetiešu" piedzīvojuma ideju). Tieši šī doma autoram šķita pietiekami auglīga. Atlika atrast pamatotu iemeslu, lai nosūtītu savus varoņus uz Tibetu. Pirmais, kas nāca palīgā, bija Turnesols: tiešām, kāpēc nemierīgajam profesoram nevajadzētu vēlēties atrast sniega cilvēku un tādējādi atklāt vēl vienu zinātnisku noslēpumu? Tādēļ viņš varētu doties uz Tibetu - un, protams, viņam sekos arī viņa draugi. Tomēr gandrīz uzreiz Eržē noraidīja šo ideju kā absolūti neiespējamu: Turnesols ir pārāk materiāls cilvēks, pārāk "matemātisks", lai kļūtu par galveno stāsta virzītāju, kuru autors redzēja nevis kā parastu piedzīvojumu, bet drīzāk kā garīgu meklējumu, iniciāciju. Un tad Eržē atcerējās par Čanu, varoni no "Zilā lotosa"! Idejas sēkla izauga, pārējais jau bija tehniskais darbs: sākās rūpīga sagatavošanās.

Galvenie iedvesmas avoti Eržē bija Aleksandras David-Nēlas (1868-1969) darbi, franču operdziedātājas un nepagurstošās Tibetas pētnieces; pirmo eiropiešu, Himalaju virsotņu iekarotāju - Edmunda Hilarija (Džomolungma) un Morisa Ercoga (Annapurna) liecības, kā arī Berna Eivelmansa (1916-2001) darbi, viena no kriptozooloģijas pamatakmeņiem (un faktiskais radītājs). Eržē uzskatīja par nepieciešamu personīgi iepazīties ar Ercogu un Eivelmansu, un šīs iepazīšanās tikai nostiprināja autora pārliecību par izvēlētā sižeta pareizību. Starp citu, abi viņi nešaubījās par jeti eksistenci: Ercogs apgalvoja, ka redzējis sniegā pēdu nospiedumus, kas nevarēja piederēt nevienam no zinātnē zināmajiem dzīvajiem radījumiem.

"Tintins Tibetas" ir īpaša vieta Eržē radošajā darbībā. Gandrīz visi tintinologi uzskata šo albumu par labāko. Tieši tas galīgi nostiprināja Eržē statusu kā vienu no nozīmīgākajiem autoriem 20. gadsimtā, par ko liecina pat šobrīd, 40 gadus pēc Žorža Remi nāves, nepārtrauktais rakstu, pētījumu, disertāciju, filozofisko traktātu, parodiju, pasquilu (kur bez tiem!) plūsma, kas veltīta visdažādākajiem sērijas aspektiem. "Tintins Tibetas" ir absolūti kamermūzikas albums, plūstošs. Joks teikt, ka būtībā tajā pat nav konflikta; vairāk vēl - neviena negatīvā varoņa! Personāžu skaits šeit ir samazināts līdz minimumam. Stāsta centrā ir trīs - Tintins, kapteinis un Milu. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem mēs neredzam Džupondus lapās. Turnesola parādīšanās var saskaitīt uz pirkstiem. Gandrīz nav arī tik mīļo Eržē atsauču uz iepriekšējiem albumiem un lasītājam pazīstamiem varoņiem (izņemot visur esošo Bjanakas Kastafores balsi, kas joprojām iznēsā apkārtējos mūžīgo "Ariju ar dārgakmeņiem"). Nekas - tikai aklinoša balta sniega bezgalība Tibetā, kur pētnieki (ņemot vērā autoram notikušās straujas izmaiņas personīgajā dzīvē) saskata alegoriju "tīrajam lapam", jaunam sākumam. Citiem vārdiem sakot, "Tintins Tibetas" ir iniciācijas albums, iegremdēšanās albums (pirmkārt, sevī). Vai, piemēram, kapteinis Hādoks zināja, ka viņā "dzīvo ticība, kas spēj pārvietot kalnus"?