Uznestie vētrā

1936. gadā amerikāņi piešķīra savu Nacionālo grāmatu balvu Margaretei Mičelei par romānu «Uznestie vētrā». Literatūras kritiķi un parastie lasītāji nešaubījās, ka šo prestižo balvu šī izcilā sieviešu proza ieguvusi ne velti. Par Ziemeļu un Dienvidu karu amerikāņu prozaiķi bija rakstījuši... ne reizi vien. Tomēr jaunais romāns būtiski atšķīrās no jau publicētajiem darbiem. Rakstniece radīja savu versiju par Dienvidu vēsturi, kas norisinās skaistās dienvidnieces acīm, kas enerģiski veido savu likteni un izdzīvo sociālo sabrukumu laikmetā. Saskaņā ar sižetu «Uznestie vētrā» atgādināja piedzīvojumu romānu ar mīlestības stāsta aprakstu, un tajā pašā laikā lasītājiem atklājās episkā aina par plantatoru Dienvidu civilizācijas bojāeju. Romāns, kas rakstīts «džezā laikmetā», pēc sava stila un gara bija acīmredzami «viktoriānisks». Intriga slēpās arī tajā, ka literatūras pasaulē Mičele pirms sava romāna publikācijas nebija zināma. Radās iespaids, ka parasta mājsaimniece neizskaidrojami radījusi no nulles epopeju, ko daži kritiķi salīdzināja ar «Karš un miers» Tolstoja.

Patiesībā Mičelei bija rakstnieka pieredze. Viņa sāka strādāt pie sava romāna 1926. gadā. Pirms tam Margareta bija pastrādājusi par žurnālisti «Atlanta Journal», uzrakstot vairāk nekā simts rakstu. Daudzi no tiem bija veltīti konfederātu ģenerāļiem un izcilām sievietēm Džordžijā. Vācot materiālus saviem rakstiem, Mičele pētīja 60. gadu periodiku, dienvidnieku kara memuārus un ziņojumus par militārajām darbībām Džordžijas teritorijā. Rakstniece kopš bērnības bija dzirdējusi radinieku un paziņu sarunas par Pilsoņu karu. Abi viņas vectēvi cīnījās konfederātu pusē, vecmāmiņa stāstīja Margaretai par Atlantas aplenkumu, bet nākamās rakstnieces tēvs, būdams vietējā vēstures biedrības priekšsēdētājs, atklāti nicināja jankijus. Tēma par Ziemeļu un Dienvidu pretestību bija Mičelei iedzimta un dziļi pārdzīvota. Tāpēc, lasot viņas romānu, rodas «klātbūtnes efekts». Radās iespaids, ka autore bija visu aprakstīto notikumu aculieciniece.

Sākot darbu pie romāna, Mičele nesteidzās. Šajā laikā viņa bija precējusies ar apdrošināšanas aģentu un dzīvoja mierīgu mājsaimnieces dzīvi. Tomēr tieši šī viņas situācija ļāva viņai vairākkārt pārstrādāt atsevišķas savas nākamā romāna daļas, pilnveidojot tekstu līdz pilnībai. Mičele rakstīja tikai par to, kas viņai bija labi zināms un pazīstams. Rezultātā izveidojās mūžīgs šedevrs, kas uz visiem laikiem iegājis literatūras vēsturē.