Aizmigušie bērni

Pēc daudziem gadiem pēc sava tēvoča Entonija nāves Pasērons nolemj pastāstīt savas ģimenes stāstu. Pastāstīt par to, kā viņa vectēvs un vecmāmiņa smagi strādāja, lai nopelnītu iztiku gaļas veikalā, lai nodrošinātu savu bērnu nākotni. Par to, kā viņa tēvs sekoja... viņu pēdām. Un par to, kā viņa tēvocis Dezīre — ģimenes cerība — paklupa un iekļuva slazdā, kas iznīcināja veselu paaudzi jaunu cilvēku.
Autors savieno divus cieši saistītus stāstus: traģēdiju, kas līdz pamatiem satricināja vairākas viņa ģimenes paaudzes, un ārstu stāstu, kuri izmisīgi pretojās noliegumam un neziņai, mēģinot atminēt noslēpumu par noslēpumaino slimību, kas pārvērta izsistajos daudzus tūkstošus cilvēku.
 
«Pasērons apraksta divas pasaules — pirmos HIV infekcijas pētniekus un pirmos cilvēkus, kuri nomira no AIDS. Abas pasaules apvieno tas, ka to iedzīvotāji ir pakļauti stigmatizācijai. Tā ir neizteikta un bailīga telpa. Un — no otras puses — izmisīgu mēģinājumu laiks atrast patiesību un palīdzēt cilvēkiem. "Paldies jums ne par mani, paldies par pārējiem", — tā grāmatā mirstošs cilvēks ar AIDS saka savam ārstam. Savlaicīga HIV testēšana un terapijas ievērošana pozitīva rezultāta gadījumā padara pirmo vīrusa pētnieku un pirmo pacientu ar HIV infekciju nāves darbu par nevelti». — Dārija Horstkina, fonda «AIDS. Centrs» direktore