Par mīlestību

Viens no izcilākajiem 19. gadsimta franču rakstniekiem, Anrī Marī Beils, kurš rakstīja pseidonīmu Stendāls, savas dzīves laikā neizbaudīja ne kritiķu atzinību, ne plašā lasītāju loka panākumus. Viņa lieliskās noveles, romāni «Sarkanais un melnais» (1830), «Parma klosteris» (1839) palika nepamanīti, tikai... reizēm izsaukdami atsauksmes, kas tālu ne vienmēr bija labvēlīgas. Rakstnieks uz to attiecās filozofiski. Tomēr Merimē, kurš izjutis Stendāla ietekmi, augstu novērtēja viņu, Balzaks viņu apbrīnoja, Gēte un Puškins ar prieku lasīja viņa romānu «Sarkanais un melnais». Un 20. gadsimtā Stendāls stingri ieņēma vietu Eiropas literatūras klasiku panteonā. Īpaša vieta Stendāla radošajā darbībā ir grāmatai «Par mīlestību» (1822). Tas nav mākslas darbs, bet savdabīgs traktāts par mīlestības dīvainībām un īpatnībām, tās fāzēm (apbrīna, mīlestības rašanās, kristalizācija, cerība, šaubas utt.), par pirmo iespaidu, par mīlestības jūtu izpausmes specifiku dažādās valstīs.