Kukurūzu cilvēki

XX gadsimts — «zvaigžņu stunda» Latīņamerikas literatūrai. Tās sākums tiek uzskatīts par 1949. gadu. Tieši tad parādījās pirmās «maģiskās grāmatas» — «Kukurūzu cilvēki» Migela Astoress un stāsts «Zemes valstība» Aleho Karpentiera. Gandrīz pēc 20 gadiem Garsija Markess uzrakstīs romānu «Simts... vientulības gadi» — vispazīstamāko žanra «maģiskais reālisms» paraugu.
«Kukurūzu cilvēki» — ārzemju klasika, kas aizrauj lasītāju gūstā ar pirmajām vārdiem. Notikumi pārvēršas par sirreālismu, kā uz Salvadora Dalī gleznām, un vairs nav iespējams atšķirt realitāti no izdomājuma.
Grāmatas sižets ir vienkāršs. Gaspārs Iloms sarunājās ar indiāņiem, lai traucētu tirgotājiem izcirst un izdedzināt mežu. Daudzi alkatīgie tirgotāji devās uz to pasauli no viņa rokas, bet pēc tam indiānis Mačohans nopirka indi un saindēja Gaspāru. Bet nevar vienkārši nogalināt cilvēku, kuru sargā dzelteni truši ar ausīm no kukurūzas lapām. Viņiem nav ne noslēpumu, ne draudu, ne attālumu…
Cīņa turpinās. Jauna nodaļa sāk stāstu par visdažādākajiem cilvēkiem un maģiskām lietām: par lāstu mocīto ģimeni, par atvērušos aklo, par pastnieku, kas pārvēršas par kojotu. Klasiskā romāna darbība aptver gan ciemus, gan pilsētas. Autors rāda dzīvi tādu, kāda tā ir: no meža zvēriem līdz gudriem šamaņiem, no kukurūzas laukiem līdz viesuļvētrām kalnu ielejās. 
«Kukurūzu cilvēkos» — Gvatemalas gars, tās eksotika, vēsture, kuru nevar atrast enciklopēdijās un rokasgrāmatās. Ja jūs interesē Dienvidamerikas kultūra un neesat vienaldzīgi pret žanru «maģiskais reālisms», neizlaižiet garām. Tas ir viens no labākajiem ekskluzīvās Latīņamerikas klasikas paraugiem no ģeniālā rakstnieka, kurš saņēma Nobela prēmiju 1967. gadā.