Un mūs aprij liesma

Cilvēks pamostas nezināmā vietā — iespējams, slimnīcas palātā, bet tas nav precīzi — un vispār neko neatceras par sevi. "Sauciet mani par Izmailu," — piedāvā viņš ārstiem, kurus, trūkstot citu versiju, nosauc par Juri Živago un madamu Bovari. Cilvēks mokoši... atceras, kas ar viņu noticis (kāda avārija? un, šķiet, viņam bija mīlestība? un vai tiešām viņu vajag saukt par Izmailu?). Viņš apraksta lokus ap noslēpumu, pietuvojoties tam arvien tuvāk un tuvāk, — kā nakts tauriņš, kas riņķo tumsā un ir lemts iet bojā liesmās. Tikmēr tāpat piesardzīgi un nedroši ap cilvēku, sašaurinot loku, staigā viņa nevainīgā upura un negribīgā Nemēzīda, nākamais stāstnieks viņa stāsta un vienkārši apjucis orfēns, kāds kādreiz bija arī pats cilvēks. Žaume Kabre (dz. 1947) — lielākā Katalonijas literatūras zvaigzne; viņa grāmatas tulkotas desmitos valodu, to tirāži pārsniedz miljonu eksemplāru. Viņa jaunais romāns "Un mūs aprij liesma" (pirmais desmit gadu laikā pēc laikmetīgā, daudzkārt apbalvotā "Es atzinos") — smalka līdzība, dziesma literatūras godam un saspringts nūrs: šeit būs pēkšņas apgaismības, bezcerīgas bēdas, patiesa maigums, slepkavība, amnēzija, vajāšanas, noslēpumaina liktenīga sieviete, kā arī cūku ģimene, bez kuras šī stāsta nemaz nebūtu. Pirmo reizi krievu valodā!