Iedomātais ienaidnieks: Ārpusējo cilvēku attēlojums viduslaiku ikonogrāfijā

Ģerboņi un karogi ar skorpiona attēliem, eksotiski turbāni un cepures, izliekti deguni, sarkani mati, purpursarkani, melni vai pat zili seji, mākslīgi izlocītas pozas, nepieklājīgi žesti un ļauni agresīvi grimases. Viduslaiku Rietumu mākslā tika izmantoti daudzi simboli, kas marķēja un nosodīja... ārpusējos cilvēkus (jūdus, musulmaņus un pagānus), ķecerus, citus grēciniekus un atstumtos. Visus viņus saistīja ar „melošanas tēvu” — velnu, kā arī savā starpā, it kā viņi būtu daļa no globālas sazvērestības pret kristīgo sabiedrību. Romas pagānus dažkārt attēloja jūdu cepurēs un ar pseidojūdu uzrakstiem uz apģērba, jūdus — musulmaņu čalmās, bet musulmaņus apsūdzēja elku pielūgšanā un saukšanā pie senromiešu dieviem. Jaunajā grāmatā viduslaiku pētnieks Mihails Maizuls parāda, kā no XII līdz XVI gadsimtam tika konstruēts ienaidnieka tēls, kā attēlu telpā un pilsētu ielās darbojās stigmatizācijas mehānismi un kā paņēmieni, kas radās viduslaikos, pārgāja uz pamfletiem, plakātiem un jaunā laika karikatūrām.