Jauna neapmierinātība ar memoriālo kultūru

Savā grāmatā Vācijas vēsturnieks un kultūras atmiņas teorētiķis Aleida Asmane polemizē ar tiem, kuri šaubās par memoriālās kultūras vērtību, kas, sākot no 70.–80. gadiem pagājušajā gadsimtā, kļuva par dominējošo veidu, kā strādāt ar pagātni. Iemesls šai pieaugošajai "neapmierinātībai" bija traumatiskās... pagātnes pārvēršana par politiskā un ekonomiskā tirgošanās objektu. "Holokausta industrija", sīva konkurence par upura statusu, sāpīga pieķeršanās vainas sajūtai — visredzamākie izpausmes veidi tam, kā darbojas mūsdienu kultūras atmiņas formas. Daļēji atzīstot savu pretinieku pozīcijas pamatotību, Aleida Asmane cenšas izveidot tādu memoriālo perspektīvu, kurā atbildība par izdarītajiem noziegumiem, ētiskā gatavība dalīties vainas sajūtā un juridiskie ietvari, kas ļauj dzirdēt upuru balsis, pārvērstu darbu ar pagātni par vienu no svarīgākajiem faktoriem apzinātā virzībā uz nākotni.