Stāsts par Zoju un Šuru

Zojas Kosmodemjanskajas vārds kļuvis par varonības simbolu padomju tautai Otrā pasaules kara laikā. Viņas jaunākais brālis Šura, kurš, sekojot māsas piemēram, devās brīvprātīgi uz fronti, varonīgi gāja bojā mazāk nekā mēnesi pirms Uzvaras. Šis stāsts ir par viņu īso dzīvi... (brālis un māsa gāja bojā, tikko sasniedzot pilngadību). Tas galvenokārt ir par ģimeni, par bērnību un izaugsmi: par to, kā mazā atbildīgā Zoja rūpējās par Šuru, kā viņa mācījās skolā, kā agri pieauga pēc tēva nāves, kādas grāmatas lasīja, ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā-dienasgrāmatā, par ko strīdējās ar draugiem… Ļoti pievilcīgs ir Šuras tēls, izsistais, talantīgais, ne vienmēr paredzamais. Stāsta lapās parādās arī paša Ljubovas Timofejevnas tēls – māte, kas zaudējusi abus bērnus, kuras dvēselē traģiski saplūda zaudējuma sāpes un lepnums par viņu varoņdarbu. L.T. Kosmodemjanskajas stāsts literāri apstrādāts rakstnieces, žurnālistes un pedagoga Frīdas Vigdorovas, kura ieguldījusi šajā grāmatā savu talantu un izpratni par bērnu un pusaudžu dvēseli.