Ezers un sala

Kad es domāju par Antona Vasiļjeva radošumu, katru reizi man atmiņā nāk skolas gados iegravētās nekrasoviskās rindas no klasiskā dzejas dialoga «Dzejnieks un pilsonis»:
Sirdis labas, skaitāmas,
Kuru dzimtene ir svēta.
Dievs palīdz viņiem!..
Mēs ar Antonu Vasiļjevu esam pazīstami jau sen, kad man... bija iespēja septiņdesmitajos gados pagājušā gadsimtā Uralā izdot viņa tēva, Sergeja Vasiļjeva, poēmu «Manas bērnības balodis». Šo poēmu savā laikā slavēja A.M. Gorkijs.
Antons Sergejevičs tajos gados bija jauns scenārists un dokumentālo filmu režisors. Vai viņš tajos gados rakstīja dzeju, es nezinu. Ja tāda bija, viņš to nevienam nerādīja.
Tu vari nebūt dzejnieks,
Bet pilsonim būt ir jābūt. (N.A. Nekrasovs)
«Būt vai nebūt?» katrs izlemj pats. Bet Vasiļjeva filmās vienmēr bija redzama aktīva pilsoniskā nostāja: rūpes par mūsu vēsturiskās atmiņas saglabāšanu, sāpes par iznīcinātajiem pareizticīgo tempļiem, par izžuvušajām Krievijas zemēm un izžūstošajām upēm. Ievērojami ir arī viņa filmas sarunas ar klasiskajiem vietējās literatūras autoriem.