Bailes un trīce: Dialekts lir. Johannes de Silencio

S. Kjerkegaards — viens no XX gadsimta filozofijas pamatlicējiem, eksistenciālisma priekšgājējs. Viņš savās filozofiskajās pārdomās izvirza vienotā — unikālā un vienīgā — cilvēka esības problēmu, iebilstot pret vispārējiem un objektīviem cilvēka esības pamatiem. Cilvēks, pēc Kjerkegaarda domām, atšķirībā no dzīvnieka,... nav sugas, bet eksistējoša būtne.
.Šajā paradigmas filozofs analizē trīs «eksistences sfēras» cilvēkam — estētisko, ētisko, reliģisko. Vēsturiski pirmā stadija ir estētiskā, kad «cilvēks ir apburts ar baudām, apsēsts ar kaislībām», kad viņš «kļūst par savu paša tieksmju gūstekni». Šī rezultāts ir «pārsātinājums un bezjēdzības sajūta, kas pavada izmisumu». Otrā cilvēka dzīves stadija — ētiskā, kas ir pretstatā estētiskajai. Tās pamats ir apziņa par atbildību un pienākumu katram cilvēkam pret līdzcilvēkiem, pret cilvēci. Galvenais prasījums cilvēkam kļūst prasība kļūt pašam par sevi. Trešā cilvēka attīstības stadija, kas ir pretrunā pirmajām divām, — reliģiskā. «Ticība — augstākā kaislība cilvēkā. Varbūt jebkurā paaudzē atradīsies daudz cilvēku, kuri pat nav sasnieguši to, bet neatradīsies neviens, kurš varētu iet tālāk par to... Tomēr arī tam, kurš vēl nav sasniedzis ticību, dzīve uzdod pietiekami daudz uzdevumu, un, ja attiecībā pret tiem ir godīga attieksme, tad viņa dzīve nepaliks bezjēdzīga, lai arī tā nebūtu līdzīga to cilvēku dzīvei, kuri ir sapratuši un ieguvuši vislielāko — TICĪBU». Ticība ir augstākās cilvēka attīstības stadijas pamats, proti, eksistences stadijas.
.Apskatīt ticības avotu, tās specifiku — ir traktāta «Bailes un trīce» uzdevums. Kjerkegaards izvirza galveno varoni — ticības bruņinieku — biblisko Ābrahāmu un cenšas parādīt Ābrahāma eksistenci un viņa rīcību ar sirdi. Ticības apskate, kuru personificē Ābrahāms, ļauj saskatīt viņa neatkārtojamo unikālumu, kas nes brīnumu.