Ksyu. Koks. Negadījums. Stāsti

Jaunā grāmata prozaiķa un scenārista Alekseja Slapovska sastāv no romāna un stāstiem un demonstrē autora virtuozās spējas stāstīt stāstus, no kuriem veidojas kino. «Tagad, kad mani nogalināja, es varu runāt visu, ko gribu un kā gribu». Tā sākas «pārdabiskā stāsts»... 18 gadus vecai meitenei, kuras tēvu, ļoti augstu ierēdni, pieķēra pie kukuļa, tiesāja un iesēdināja cietumā. Varone uzzina arvien vairāk par tēvu, par māti, par viņu draugiem un paziņām, bet pēc tam aizbrauc, tieši kā klasiskajā literatūrā, «pie tantes, uz nomaļām vietām, uz Saratovu», un tur jauna atklāšana — cilvēki no tiem sociālajiem slāņiem, ar kuriem viņa iepriekš nebija saskārusies. Patiesībā runa ir par skatīšanos sevī un pasaulē — it kā acis būtu atvērušās, it kā viņa būtu sākusi dzīvot no jauna, pamanot to, ko iepriekš nebija redzējusi. «Koks» — arī stāsts no pirmās personas. Gāja diezgan nejauns cilvēks pa ielu gar koku, atcerējās, kā bērnībā uzkāpa uz tā. Paņēma un atkal uzkāpa. Un viņa dzīve pēc tam krasi mainījās. «Negadījums» — sešu stāstu cikls par cilvēkiem, kuri kaut kur brauca, steidzās, plānoja, un te masveida auto negadījums, un laiks it kā apstājās — un ko tagad? Vai vienmēr ir slikti nonākt līdzīgā situācijā vai tā var pagriezt dzīvi labākā virzienā? Vai vismaz citā? Tādējādi negadījums — kaut kas līdzīgs metaforai par to pašu pandēmiju, ar kuru mēs visi saskārāmies.