Augstā māksla. Mākslinieciskā tulkojuma principi

Kad Čehova Vīnogu dārzs pārvēršas dīvainā tulkotāja rokās par misteru Čeri Orčardu, ir viegli atrast kļūdu un norādīt uz neatbilstību — sliktāk, ja ir izkropļots nevis vārds vai frāze, bet stils. Pietiek noslāpēt dedzīgo epitetu, kaut kur iznīcināt ritmiskumu, iznīdēt... siltās krāsas, — un lūk, no oriģināla nekas nav palicis. Turklāt tulkotājs var rīkoties no labiem nodomiem: kopēt, lai saglabātu burtiskā — verga — tulkojuma precizitāti, svešas valodas sintakse; vai nenodomi padarīt tekstu tievu, neapzinoties, ka meitenes var būt ne tikai skaistas, bet arī pievilcīgas vai jaukas, bet cilvēks — ne tikai tievs, bet arī sauss vai vārgs. Tulkot, saka Čukovskis, — ir māksla, kuru jāapgūst, un tās ideālu precīzi noķēra N. V. Gogoļs: Tulkotājs rīkojās tā, ka viņu neredzi: viņš pārvērtās tik caurspīdīgā stiklā, ka šķiet, it kā stikla nemaz nav.