Nakriviks pie mājas

— Tālu tu brauc? — Uz Lillehammeri. — Kāpēc tev tur jāiet? — Es plānoju tur pārcelties. — Dažiem jau paveicas! Starp citu, uz Lillehammeri nokļūt ir viegli — tā ir galapunkts. Šeit jau nepārpratīsi, un tas nozīmē, ka neviens... nebaidīsies un nesadusmosies. Es arī tur dodos. Es tur dzīvoju agrāk. Un tieši tur dzīvo Ronalds. — Šādā gadījumā mēs esam ceļā kopā! Domāju, mēs lieliski pavadīsim laiku. — Redzēsim.   Erke sastop Brittu vilcienā, kas dodas uz Lillehammeri. Meitene pirmo reizi brauc viena, un viņai ir ko pastāstīt: par to, kā ātri skriet zābakos „Cherrox”, par milzīgo erkeru, par kuru viņa nosaukta, par Ronaldu Supermena kostīmā, par mammu, kas brauca uz Ņujorku, lai „saglabātu aukstu prātu”.  Grāmatā — tikai dialogs starp bērnu un pieaugušo. Erke un Britta runā par pirmajām iemīlēšanām, draugiem, vecākiem. Pakāpeniski izveidojas galvenā sižeta līnija — mēs sākam saprast, kas noticis meitenes ģimenē, kāpēc viņa brauc viena un kur. Nejauša divu svešinieku saruna pārvēršas grandiozā stāstā par cerību.