Viens pats ceļotājs. Tristesa. Satori Parīzē

Džeks Kerouaks Žans-Luī Lepri de Kerouaks, 1922–1969 – rakstnieks-epohas, rakstnieks-paradokss, kas sēja vētru un nepaspēja īsti uzzināt, ka ir izsēts vētra, kas nav norimusi arī mūsu laikos. Izcelsme no nabadzīgas franču aristokrātu ģimenes, viņš kļuva par protestējošās amerikāņu jaunatnes balsi... un iepazīstināja jaunus amerikāņu intelektuāļus ar budismu. Kritiķi augstprātīgi nepamanīja viņu, lasītāji-nonkonformisti – nesa viņu uz rokām. Par ko Džeks-sacelšanās rakstītu, viņš vienmēr stāstīja – apburti un kaislīgi – par sevi un savu paaudzi. Paaudze, kas meklēja iespējas jebkādā veidā izlauzties no ierastā, ikdienišķā, mājīgā eksistences uz absolūtas un, kā sekas, neiespējamas brīvības pasauli. Un šajā kontekstā jau nav tik svarīgi, par ko viņš stāstīs šoreiz – par savām sarežģītajām attiecībām ar nakts tauriņu no Mehiko vai par ceļojumu no Parīzes uz Bretaņu, jo viss tas – hronika vai, ja vēlaties, laikmets bitnikiem. Apbrīnojami neveiksmīgie, kas izaicināja spēkus, kurus nav iespējams uzvarēt, – un, protams, zaudējuši, tomēr zaudējuši tik talantīgi un spilgti, ka šāds zaudējums ir vērts citas uzvaras.