Melnais dienasgrāmata

Tam labāk neticēt. Būs mierīgāk. Katram no mums… 1939. gads. Valsts drošības pulkvedis iznāk caur aizmugurējām durvīm pagalmā. Notiesātie jau ir izkārtojušies rindā, ar seju pret sarkano ķieģeļu sienu. Šaušanas vienība ir gatava. Minūti pirms sprieduma izpildes pulkvedis saņem aploksni... ar atzīmi «steidzami». Viņš to atver. Tur ir rīkojums par nāvessoda atcelšanu. Visi notiesātie ir rehabilitēti. Bet pulkvedis klusi paslēpj aploksni kabatā. Minūti vēlāk spriedums tiek izpildīts. Starp tautas ienaidniekiem ir arī tas dīvainais šamanis bez vārda un uzvārda, kuru pulkvedis iztaujāšanas laikā sauca par Čukču. Šamanis viņam draudēja, nolādēja un apgalvoja, ka lāsts tiks nodots no paaudzes uz paaudzi, kamēr, ciešot un nožēlojot, neiznīks pēdējais pulkveža pēcnācējs. Daudzu gadu vēlāk dīvainos apstākļos pakārās jaunais vīrietis Vlad. Pēdējā vēstulē viņš paziņoja, ka viņam nebija cita izeja pēc tam, kad viņš uzzināja, kas bija un ar ko nodarbojās viņa vectēvs… Bērniem jāatbild par tēvu pārkāpumiem, jautājums vai izsaukums, uzlieciet paši.