Atā, Anna K.

Leras Manovičas stāsti jau ilgu laiku ir klātesoši krievu literatūras telpā, tajā pašā laikā atrodoties it kā atsevišķi - vai nu dabiski tiecoties uz svešu deklaratīvo, kluso eksistenci, vai nu izvairoties no postmodernistiskām spēlēm ar nozīmēm un alūzijām, un tādēļ... principā neizceļoties. Tomēr formālie panākumu rādītāji, piemēram: pastāvīgas žurnālu publikācijas, dalība balvu sarakstos, tulkojumi svešvalodās un vairāku krājumu izdošana (patiesībā, homeopātiskā tirāžā) - ir klātesoši pilnā sastāvā.
Droši vien šīs krievu prozas kamernību var izskaidrot ar to, ka ikviens, kurš saskaras ar Leras novellām, atstāj tās pie sevis vai sev un vada ar tām nepārtrauktu dialogu - par sievišķo un vīrišķo, par ķermeni un jūtām, par piepildījumu un nepiepildījumu laimes, par mirkļa un mūžīgā.
Ir ļoti svarīgi, ka šis visapjomīgākais Leras Manovičas prozas darbu izdevums ļaus plašam lasītāju lokam iepazīties ar mūsdienu Krievijas rakstnieci, kuras, runājot ar meitenes vārdiem no viena no stāstiem šajā grāmatā, "vēlas skatīties dzīvi", sekojot Bunjina tradīcijai, kur pat skumjas iedarbojas iedvesmojoši.